Unikalitāte slēpjas galvā, nevis apģērbā

Palielināt attēlu

Pēdējā laikā uzdzirkstījusi ideja visus Latvju zemes skolnieciņus ietērpt un ieaut vienādās «štātēs» jeb skolas formās.

Mums, ogrēniešiem, labi zināmais uzņēmums «Ogres trikotāža» nesen aizsāka diskusiju par skolas formām ar Izglītības un zinātnes ministriju (IZM). Šobrīd varu teikt, ka IZM ir vairāk vai mazāk ieinteresēta. Tāpēc, iespējams, jau pēc pāris gadiem mēs, skolēni, kā klonu armija staigāsim vienādās skolas formās.

Manuprāt, tam ir gan savas labās, gan arī savas sliktās puses.

Viena no pozitīvajām daudzpusīgās medaļas pusēm ir mazo skolnieciņu savstarpējās attiecības. Īsti nezinu, kāds tam ir iemesls, bet šķiet, ka ar katru gadu mazie skolēni paliek arvien ļaunāki un pat briesmīgāki. Rodas iespaids: ja vien viņiem būtu garāki zobi, viņi jau sen būtu viens otru piebeiguši. Bet, kamēr zobu nav, viņi iztiek ar sardonisku (sardonisks – izteikti nežēlīgs) ņirgāšanos vienam par otru.

Lai mazinātu šādas tradīcijas, varētu palīdzēt vienādas skolas formas. Tās milzīgā mērā mazinātu sociālās atšķirības skolēnu vidū un iespējas vienam otru apsmiet. Lai cik skumji tas būtu, tomēr jāatzīst – mūsu sabiedrībā jau no pašiem pamatiem ir «iedzīts», ka atšķirīgais ir kaut kas bīstams un nepieņemams. «Par ierastu lietu ir kļuvis tas, ka cilvēki ironizē par to, ko viņi nesaprot.» (Johans Volfgangs Gēte).

Tāpēc varbūt pat labāk skolas laikā būtu visus ievīstīt skolas formās un dzīvot vienā mierā (ai, cik naivi!). Zinu, izsmiešana paliks. Tomēr būs vairāk laika, lai pievērstos mācībām (galu galā – tam jau tās skolas ir domātas!) un tikai pēc tam visādām citādām dabas parādībām.

No otras puses – vai ir pareizi atšķirīgo «līdz ar saknēm izravēt» jau bērnībā un pirmajos skolas gados? Jā, visiem būt vienādiem savā ziņā ir pat nožēlojami. Tomēr ne jau skolas drēbēs un formu būšanā vai nebūšanā izpaužas būšana atšķirīgiem (vismaz mazākajās klasēs).

Domāju, ka skolas formas drīzāk nedaudz «nosmacētu» maldīgo uzskatu, ka atšķirības un unikalitāte slēpjas ārējā noformējumā. Unikalitāte lielākajā daļā ir tieši pašā iekšienē jeb galvā, atšķirīgā skatījumā uz dzīvi un faktā, ka tev ir pašam savs viedoklis un mugurkauls, ne tikai kājas, lai skrietu pakaļ baram! Savs stils un apģērbu gaume lielākajā daļā gadījumu sāk veidoties tikai pusaudža gados. Tāpēc mazajiem, manuprāt, skolas formas nemaz nenāktu par ļaunu!

Jau pavisam cita runa ir par pusaudžiem un jauniešiem. Tie varētu būt viskaislīgākie protestētāji skolas formu reformai. Galvenie argumenti varētu būt nepatika pret iespēju visiem būt vienādiem kā klonu armijai un individualitātes sadragāšana. Bet patiesībā savi argumenti ir tikai apmēram pusei cilvēku, kam esmu uzdevusi jautājumu par patikšanu pret iespējamajām skolas formām. Lielākā daļa atbild striktu un spīdīgi treknu «NĒ!». Bet uz jautājumu: «Kāpēc?» daudzi pat nevar atbildēt. Vairākums vienkārši negrib, kaut gan nemaz nespēj pamatot savu viedokli. Iespējams, lai nebūtu visi vienādi. Domāju, ka nepatika pret skolas formu nav gluži pamatota, jo, galu galā lielākā daļa no mums nemaz nav piedzīvojusi skolas formu piespiedu nēsāšanas laikus. Tomēr neapšaubāmi pati ideja atbaida no «lieliskās» iespējas visus padarīt vienādus.

Pretstatā tam varu sniegt piemēru par vajadzību piederēt un būt daļai no kādas grupas vai vismaz kaut kā. Kā zināms, homo sapiens jeb «saprātīgais cilvēks» (kaut gan vārds «saprātīgs» ir liela vilšanās iespējamajām nākamajām paaudzēm, ņemot vērā, kā nieka pāris tūkstošu gadu laikā mēs vairākus miljonus/miljardus seno planētu Zemi esam sakropļojuši, bet tas jau ir cits stāsts) ir sabiedriska būtne. Tāpēc jo īpaši pusaudžu vecumā aktuāla ir vajadzība identificēties ar kaut ko un būt daļai no kaut kā.

Mūsdienu sabiedrībā ir vairākas grupas, piemēram, emo (no angļu valodas vārda «emotional»). Uz ielas var pazīt pēc kosmētikas lietojuma veida, kas atgādina mutant – pandas, metālisti, reperi, urlas utt. Kā jau visur – kur ir atšķirības, tur ir arī konflikts. Un konflikti jauniešu starpā mēdz būt vairāk nekā nežēlīgi. Nereti izceļas vardarbīgas sadursmes. Un vismaz stundu laikā vienādas formas spētu nogludināt asumus un nedaudz mazinātu atšķirības. Kaut gan skolēni laiku pavada ārpus skolas un diez vai viņi to darīs skolas formās. Tāpēc konflikti paliks.

IZM uzsver, ka lēmumam par skolas formām būtu jābūt brīvprātīgam. Taču es domāju tā – skolu valdēm un visiem citiem šajās lietās ir teikšana, bet mums, skolēniem, lielas teikšanas šeit nebūs un nāksies vien sadzīvot ar skolas formām.
«Dzīvosim – redzēsim,» teica aklais.

Signe Madara AKMEŅKALNE,
Ogres ģimnāzijas 10.a klase
Foto no Toma ZARIŅA arhīva